Intervijā ar Jelgavas ledus sporta skolas U-13B komandas galveno treneri Mārtiņu Mežuli, kurā viņš stāsta par to, kā ierobežojumu laikā trenējās hokejisti un kā skatās uz nākotni, kad tie tiks atcelti.

– Sezonu JLSS U-13B komanda sāka sešpadsmit cilvēku sastāvā, aizvadījāt četras spēles, kurās guvāt trīs uzvaras un piedzīvojāt vienu zaudējumu. Vai pirms sezonas Jums izdevās sagatavoties? Vai bija arī kāda nometne?

Nometne mums bija. Līdz ar brīdi, kad augustā varēja kāpt uz ledus, mēs aizvadījām nometni, lai pēc iespējas labāk sagatavotos. Jāatceras arī, ka jau pavasarī bija pirmie mēneši, kad nevarēja kāpt uz ledus un pilnvērtīgie treniņi bija izlaisti no maija līdz jūlija vidum. Pavisam sezonai jau nevarēja sagatavoties, jo no sākuma bija atkal jāpieradina puiši pie treniņiem un jāatjauno to fiziskā forma, pirms sākām domāt par kaut ko pārējo.

– Kā tev liekās, tev izdevās to panākt?

Līdz galam nē. Fizisko sagatavotību nevar tik viegli pāris nedēļas dabūt augšā. Tas ir ilgāks process. Ņemot vērā, ka mēs sākām spēlēt ar četrpadsmit cilvēkiem un diviem vārtsargiem, spēles laiks un slodze jauniešiem bija liela. Laiks sagatavošanai nebija pietiekams. Visu taktisko sagatavotību, slidošanas un nūjas tehniku, fizisko sagatavotību – to visu grūti pusotra mēneša laikā dabūt augšā. Līdz galam gatavi neesam bijuši.

Bet pozitīvai jau sāka parādīties sezonā sākumā. Kaut vai no tā paša taktiskā viedokļa. Daļēji biju apmierināts, bet ne līdz galam.

– Sanāk, ka iepriekšējās sezonas beigas “salūza”, vasaras sagatavošanas process nebija pilnīgs un tad sabruka arī jaunā sezona?

Ņemot vērā to, ko mēs paspējām izdarīt pirms jaunās sezonas, sākums bija diezgan apmierinošs. Zaudējām mēs HK “Tukums”, kuru sastāvs pagājušā sezonā spēlēja “A” grupā. HS “Rīga” meitenes uzvarējām pārliecinoši. Pārējās divas spēles bija saspringtas. Ņemot vērā, kādas bija sagatavošanas iespējas, tādā ziņā sākums bija labs. Rezultātu jau varēja redzēt.

Man jau vienmēr ir bijis tā, ka līdz galam es nekad neesmu apmierināts. Ne ar vienu komandu. Vienmēr vajag vairāk. Neskatoties uz to, ka mēs uzvarējām trijās spēlēs, bija daudz lietas pie kurām būtu dikti jāpiestrādā.

Galvenais, kas bija sezonas sākumā, lai arī mēs spēlējam ar tik maz cilvēkiem, pirmajās spēlēs puiši fiziski turējās labi. Jautājums gan palika atklāts, kā tas izpaustos visas sezonas laikā, ja tā turpinātos, ka bija plānots. Ja skatās no rezultāta turnīra tabulā, tad sagatavotība bija apmierinoša. Bet no taktiskās un tehniskās sagatavotības – ne līdz galam.

– Laikam tā bija visām komandām, ne tikai jūsu?

Jā, mēs nebijām vienīgi. Bija tas posms vasarā, kad neviens neko nevarēja iesākt. Visiem bija vienāda situācija.

– Kad pārtrauca čempionātu, ar ko Jūs nodarbojāties?

Mēs visi nonācām karantīnā pēc notikumiem Virslīgā. Sestdienā mums atcēla spēli, bet sākot ar pirmdienu, divas nedēļas, kamēr bijām izolācijā, katru vakaru mēs tiešsaistē rīkojām treniņus. To ko var izdarīt “Zoomā” (autora piezīme – tiešsaistes platforma), to mēs arī darījām. Nebija tā, kā mēs aizbraucām uz divām nedēļām uz mājām un nezinājām ko katrs dara. Es redzēju visu puišu apmeklējumu un apmeklējums bija labs. Kopā strādājām. Nebija tik traki no fiziskā viedokļa. Ko mājās varēja pildīt, to arī pildīja.

Pēc karantīnas mums atsākās treniņi ārā, tik cik atļāva ierobežojumi un turpinās tālāk  – piecas reizes nedēļā viņiem ir treniņi. Vai nu tiešsaistē vai nu arī Pasta salā. Cik mēs varējām svaigā gaisā paveikt atļautās robežās, tik mēs arī darījām. Tā, kā treniņu process iespēju robežās turpinājās.

– Kā paši puiši uztvēra aizliegumu kāpts uz ledus?

Bija pārdzīvojumi. Bija jautājumi, kāpēc nevar kāpt uz ledus. Varēja just, ka viņi ir noilgojušies, kaut vai pēc tās pašas kopā būšanas. Tas viss ir saistīts. Ģērbtuve, treniņi, kopā būšana. Puiši ir pēc tā noilgojušies.

– Kā vecāki reaģēja uz izmaiņām treniņu procesā?

Saprotoši. Viņi saprata ierobežojumu būtību un to, ka tos ir jāievēro. Vecāki arī bija ļoti atbalstoši un darīja visu, lai varētu notikties attālinātie treniņi. Nebija nekādu problēmu, visus puišus bija iespējams sazvanīt. Paldies vecākiem par to.

– Nebija tādu vecāku, kuri būtu pateikuši: “Ai nu viss, mēs labāk iesim trenēties futbolu?”

Nē, nav bijuši. Viņi jau arī pārdzīvoja, ka puiši divus mēnešus netiek uz ledus un redzēja ka viņiem tas pietrūkst. Kopā būšanas pietrūka arī vecākiem, jo daudzi no viņiem pavada laiku kopā ar citiem vecākiem spēļu laikā.

– Iedomāsimies, ka būs normāla ziema. Vai esat aizdomājušies aizvadīt treniņus uz dīķa, ievērojot ierobežojumus?

Tas atkarīgs no ierobežojumiem – ko drīkstēs un ko nedrīkstēs darīt. Ja būs tāda iespēja, tad trenēsimies. Ja nē, tad nē. Rīkosimies pēc valdības lēmuma. Kā valdība teiks, tā arī darīsim.

– Pieņemsim, ka martā atļaus atsākt spēlēt čempionātā. Cik ilgs laiks Jums būs nepieciešams, lai tam sagatavotos?

Principā to izlems federācija. Es šaubos, ka ja mums 1. martā atļaus spēlēt, tad 6. martā jau būs pirmās spēles. Domāju, ka viņi atļaus nedaudz ieskrieties. Bet protams, ko viņi vispār var pateikt, jo federācijai vēl ir lieli pārbaudījumi priekšā, lai visu noorganizētu. Lai arī kā būtu, puiši tomēr ir profesionāļi un būs gatavi spēlēt. Galvenais, lai viņi varētu spēlēt. Lai arī kā tas izskatīsies sākumā, galvenais lai ir spēles. Par sagatavošanos to nevarēs nosaukt, bet ja vārēs spēlēt un trenēties kopā, tad jau būs labi, jo labākais treniņš ir spēle. Jo ir viena lieta, ko treneris var stimulēt attīstīt treniņā, bet labākais priekš viņiem ir spēles. Jo vairāk spēļu, jo labāk.

– Pamēģināsim izmodelēt citu situāciju. Ierobežojumi turpinās visu ziemu un pavasari…

Es trīs reizes pieklauvēšu pie galda, lai tāda situācija neizveidotos (autora piezīme – klauvē trīs reizes pie galda).

– Bet nu tomēr. Ja gads būs pavisam izmests ārā, kādu tas atstās ietekmi uz puišiem?

Tādā ziņā daudz kas ir atkarīgs no pašiem puišiem. Kā viņi uz to skatās un kādas ir pašiem vēlēšanās. Ja viņi grib, ja viņiem tiešām ir vēlme spēlēt hokeju un kļūt par profesionāliem sportistiem, es domāju, ka tās neatstās lielu iespaidu. Protams tas atstās iespaidu uz fizisko formu, bet ar treniņiem to visu var atstrādāt. Galvenais tagad turēt fizisko līmenī. Neaizmirst par to pašu nūjas tehniku, par metieniem. Mājas individuāli jau var atsevišķus uzdevumus veikt. Protams ledus nav, bet tik cik var izdarīt mājās ir jādara, lai samazinātu to atstarpi, kas radās izlaižot treniņus. Kaut kāds iespaids no izlaistā laika būs, bet pozitīvākais tajā visā sliktajā ir tas, ka tā jau ir visiem. Mēs jau neesam vienīgie. Tas ir ne tikai hokejam, bet arī visiem pārējiem sporta veidiem. Nav jau tā, ka apdalīja tikai hokeju.

Visiem treneriem Latvijā un pasaulē būs liels izaicinājums. Bet tie puiši, kuri tiešām grib, tie mājās individuāli trenēsies un centīsies paši priekš sevis, lai nebūtu tik liels zaudējums šajā spēļu pārtraukuma laikā.

– Mārtiņ, tu jau daudz ko es pateicis, bet tomēr, ko tu gribētu novēlēt saviem audzēkņiem šajā laikā?

Gribētu novēlēt veselību. Nepadoties. Nepalaisties. Sakopt domas, lai arī cik grūti nebūtu mums tagad tie laiki. Sakost zobus. Piespiest sevi trenēties. Vēl viens no galvenajiem, ko gribās novēlēt – prieku. Aizvadot treniņus pie jebkādiem ierobežojumiem, galvenais ir gūt arī prieku. Nezaudēt degsmi un turpināt treniņus ārā, lai būtu pozitīvs rezultāts, kad mēs atkal tiksim atpakaļ vecajās sliedēs. Kaut kad jau tas būs. Cerams ātri.

Galvenais, lai puiši nepadodas un nepalaižas. Arī novēlu izturību un veselību tiem pašiem vecākiem, kas palīdz jauniem hokejistiem mājas apstākļos.