Sākoties sacensībām turnīra piezīmēm atliek mazāk laika. Tomēr turpinām fiksēt emocijas un piedzīvojumus ap šiem hokeja svētkiem, kuri ir svarīgi ne tikai klubam, bet arī Latvijas hokeja atbalstītājiem.

Pēc vakardienas pārbraukuma piedzīvojumiem pirmā pilnvērtīgā turnīra diena komandai aizritēja pēc ierastā grafika. Rutīnas darbības palīdz sportistiem koncentrēties galvenajam šīs dienas notikumam – vakara spēlei.

Rīts sākās ar brokastīm 8:00 no rīta. Šoreiz franču smalkais stils atkal nepievīla. Vienkāršām tūristam vieglā rīta uzkodu būtu pilnībā pietiekama. Hokejistiem, kuri patērē lielu enerģiju, prasās lielāku kaloriju devu. Ar siera un desas maizītēm tiem nepietiek.

Olas un bekona trūkumu sportisti kompensēja ar kodolīgiem jokiem, ka desu maizītes jau ir latviešu tradicionālas brokastis. Jūs tikai nedomājiet, ka ēdienu saturs nebija iepriekš atrunāts un saskaņots. Šoreiz tā bija tikai atšķirība starp franču un latviešu izpratni par ēdienu.

10:00 no rīta hokejisti devās uz halli, lai iesildītos un sagatavotos vakara spēlei. Iesildīšanas laikā puiši bagātīgi jokoja un uzmudināja komandas biedrus. Varbūt tas tikai likās, bet vieglā uztraukuma sajūta gaisā tomēr virmoja. Vienīgais komandā, kurs ne par ko nesatraucās ir Mārtiņš Karsums. Tāda stabilitātes sala.

Starp iesildīšanos un pusdienām bija pārus stundu pauzīte, kurā bija iespējam iziet pilsētā vai pagulēt. Nav brīnums, ka daļa devās uz veikalu pēc papildus kaloriju devas – saldumiem un saldiem dzērieniem.

Šoreiz pusdienās tika pasniegti svaigo salātu dārzeņi, lazanja un saldais krēms. Viss notika operatīvi un visi droši devās uz numuriņiem, lai pagulētu dienas dusu. Autors nepaspēja nobildēt lazanju, jo ļoti gribēja ēst.

18:00 sākās galvenā dienas daļā. Pēc vieglām uzkodām un dzērieniem, visi devušies uz sapulci, kurā saņēma pēdējās instrukcijas par pretinieka spēles stilu un darbībām, kuras jāveic to neitralizācijai.

Jau šeit varēja just, ka visi ir izjutuši pārliecības garu un īso ceļu uz ledus halli gāja gandrīz vienā soli. Kā tāda pārliecināta armija vienība, kuru priekšā atkāpās visi pretimnācēji. 

Hallē hokejisti ģērbtuvēs ierastā ritmā gatavojās spēlei, bet pie laukuma visas sēdvietas pildījās ar laukuma saimnieku atbalstītājiem. Daudz bija velsiešu, kuri atnāca atbalstīt saimniekus. Halles personāls gatavojās šovam. VIP vietas un ložas pārpildīja atbildīgās personas un sponsori. Visi atnāca pavērot Grenobles uzvaru.

Sākoties spēlei troksnis bija tāds, ka grūti bija dzirdēt uz laukuma notiekošo. Katra kustība, klupiens, tiesneša žests, metiens uz vārtiem, spēka paņēmiens atdzīvojās skatītāju tribīnes ar slavas un lamu vārdiem.

Franču uzbrukums tika balstīts ar skaļiem izsaucieniem. Bet starp visu šo skaņas masu, nebaidoties no jebkāda apdraudējuma, skanēja “Zemgale, Zemgale!!!” Aptuveni desmit (cik izdevās) latvieši atbalstīt jelgavniekus. Un hokejisti viņus redzēja un dzirdēja.

Īpaši jau Rihards Cimermanis. Lai nu grūti pateikt vai Rihards vispār kaut ko dzirdēja, jo viņš bija pamatīgi nodarbināts un viņam aiz muguras atradās arī franču atbalstītāju tribīne.

Noslēdzoties spēlei hokejisti ar grūtībām spēja noticēt notikušajam, bet priecājās no visas sirds. Panākums motivēja nākošām spēlēm, lai arī visi labi saprot, ka katra nākama cīņa būs kā no jauna, tikai spēku būs mazāk.

Tāpēc, lai tos atgūtu visi hallē ieturētām vakariņām devās uz viesnīcu. Ar aizmigšanu gan nebija tik viennozīmīgi. Kāds spēja atslēgties, bet kādam adrenalīns vēl kādu laiku nedeva mieru.

Ņemot vērā, ka nākamajā rītā nebija paredzēta iesildīšanās, tad tā nebija liela bēda. Iespējas atpūsties sportistiem bija.